Siguldas kalnu maratons 2010.

      Neliels ieskats šajā skrējienā. Siguldas kalnu skrējienā piedalījos otro gadu pēc kārtas, jāsaka ka pagājušogad patika labāk. Jāsāk ar to, ka pirms gada  izcīnīju uzvaru 33 km, tāpēc cerēju šo panākumu atkārtot arī šogad. Bet visas cerības pazuda jau kādas 1-2 nedēļas pirms sacensībām, kad apskatījos dalībnieku sarakstu un tajā atradu spēcīgus orientieristus un līdz ar to bija skaidrs, ka tik viegli nebūs kā gadu iepriekš. Pirms starta iepazīstoties ar trases karti un reljefu bija skaidrs, ka būs daudz jāskrien pa līdzenumiem un līdz ar to arī ātri, kas man visai nepatika, es labāk dodu priekšroku kalniem.   
      Nostājoties uz starta bija skaidrs, ka sešiniekā tā kā vajadzēt ieskriet, varbūt pat mēģināt tikt augstāk. Tieši pirms starta "BĻĀVIENA" (kā to nosauca viens no organizatoriem)  izdomāju, ka vajadzētu mēģināt turēt līdzi Andrim Jubelim, bet viņš visai ātri uzsāka skrējienu, tāpēc pēc pus kalna šai domai atmetu ar roku, jo sāku jau just, ka kājas tādu tempu neturēs. Paskrienot garām slimnīcai, sākās  visai jautra slidināšanās lejā no kalna, labi ka bija zari pie kā pieķerties. Pēc tam sekoja līdzenais posms, kurā turēju labu tempu, jo blakus skrēja vieglatlēts no Rīgas. Bija visai jautri pavērot, kā viņš skrien lejā pa dubļainajiem kalniem, jo Rīgā tādas ekstras nav. Kad trase sadalījās uz lielo un mazo apli, tad priekšā sev nevienu neredzēju, bet aizmugurē dzirdēju, ka skrien Jānis Kūms un Atis Rešķis. Izskrienot uz karjera redzēju priekšā tikai vienu skrējēju un kāpot kalnā fotogrāfs teica, ka priekšā ir 4 skrējēji. Tālāk trase atkal gāja pa visai līdzenu reljefu, un jutu ka Kūms ar Rešķi tuvojas un pie dzeršanas punkta viņi paskrēja arī garām.
Kādu laiku mēģināju turēt līdzi, bet viņu temps bija man par lielu, un lēnām viņi attālinājās. Uz lielās pļavas redzēju vēl arī Andri, bet tā bija pēdējā reize, ka viņus redzēju. Tā kā zināju, ka esmu sestais, tad mērķis bija noturēt pozīciju, nevis panākt priekšā skrienošos, jo praktiski tas man arī nebija pa spēkam.
Pirmā apļa beigās bija ilgi gaidītās trepes, kuras pievarēju visai raiti. Sacensību centrā padzēros un uzēdu kādu banānu. Atstāju tur arī savus cimdus un cepuri, tāpēc visu otro apli cerēju, ka pēc finiša tie tur vēl būs. Otro apli veicu vienatnē. Vienu brīdi uznāca doma mēģināt noķert kādu no priekšā skrienošiem, bet kad viens no tiesnešiem pateica, ka nākošai ir minūtes četras priekšā, tad sapratu, ka tas man neizdosies, jo līdz finišam bija palicis visai mazs gabals. Skrienot ik pa laikam atskatījos vai neviens netuvojas. Tā arī pievarēju otro apli un pēc trasē pavadītajām 2h 49:20 sasniedzu finišu sestajā vietā.
        Visā visumā skrējiens bija ok, vienīgi uz nākošo reizi jāiegādājas apavi ar naglām, jo kājas slīdēja uz visām pusēm. Ceru, ka nākošgad būs vairāk kalnu un trepīšu. Un es būšu ātrāks...